Pavasaris šogad nāca ilgi... vēl Lielās talkas dienā -27.04.2013.- ārā bija +6 grādi un lija spēcīgs, ledains lietus. Ledus bija tikko nogrimis ūdenskrātuves dibenā, bet vēl izkusis nebija. Ļaudis satraucās, ka aizkavēsies sējas un ražas laiks... Bet Dievam jau problēmu nav, viņš visu paspēj laikā, tikai cilvēkiem pagrūti šim ritmam tikt līdzi un no ziemas uzreiz ielekt vasarā. Šodien viss iekavētais ir panākts un fenoloģiskais pavasaris atbilst kalendārajam, tieši tāpat ka visos normālos gados. Vismaz manā dārzā viss ir tā kā jābūt šajā laikā– zied tulpes, narcises, plaukst ābeļziedi un ceriņi jau raisa pumpurus. Arī ievas vēl dārza malā reibinoši smaržo un dārza vietējā lakstīgala (vispār jau lakstīgals) pogo pilnā sparā. Dārzs ir tik piesātināts ar smaržām, skaņām un krāsām, ka ievelkot dziļi elpu, sareibst galva. Vakara krēslā maijvaboles kā tādi smagi bumbvedēji dobji zumēdami traucas garām un, klusi pukšķinot, savas teritorijas apseko ezis, bet rīta stundās dārzs mudž no dažādiem putniem. Dziedātājstrazdi tekalē pa zālienu un meklē kaut ko vērtīgu, baltā cielava, asti šūpodama, pārbauda sakņu dārzu, žubīšu tētis dzied aizvilkdamies un sacenšas dziesmu skaistumā ar lakstugaili, bet vārnas kļuvušas rāmas un nemanāmas, jo aizņemtas ar bērnkopību. Lielās zīlītes un žagatas, zvirbuļi un zaļžubītes– visi aktīvi darbojas. Bet visam pāri, debesu augstumos, kursē ķīri, sudrabkaijas, reizumis pārlido zosis un gulbji. Un tas viss– pilsētā... ... |
 Komentāri (0) | 2013-05-15 11:39 | Skatīts: 674x |
|
 Pavasaris šogad nāca lēni un apdomīgi. Mēs tikām apbalvoti ar vēl vienu mēnesi baltuma, skaidrības un miera. Sajūtas aprīļa sākumā vispār bija drusku sirreālas- visapkārt balts, pūkains, mīksts un ļoti tīrs sniegs.... daudz, daudz tīra, svaiga un mirdzoši balta sniega... uz jumtiem, automašīnām, kokos, kupenās ... visur. Un vienlaikus ļoti, ļoti silti, spīd saule, skaļās balsīs gavilē strazdi un cīruļi pilsētā un kajaki un zīriņi Radžu ūdenskrātuvē. Un tas nekas, ka tā un arī Daugava vēl ledū kalta... viņi ir klāt un sumina pavasari un priecājas par atgriešanos dzimtenē. Arī 7 stārķi, kuri bija iemaldījušies sniegotajā pilsētā, kā tāda priecīga visuma zīme. Pēc būtības es esmu nelabojama dārzmīle un ar lielu prieku mīlu ielaist pirkstus zemē un sajust tās dzīvinošo starojumu, tomēr šogad necentos steidzināt pavasara atnākšanu, bet pilnībā izbaudīju laiku, ko kā tādu bonusu sniedza aizejošā ziema, un darīju to, kam vēlāk, kad darbs dzen darbu laika vairs neatliks. Baudīju kā tādu maltīti restorānā ... |
| Komentāri (0) | 2013-04-15 15:54 | Skatīts: 698x |
|
Pavasarim atnākot, domas biežāk kavējas pie savas dzīves sakārtošanas, pie laimes terapijas, pie pāru attiecībām. Pavisam nesen, runājot ar tehniska prāta salikuma cilvēku, par to, ka drīz ielās parādīsies rūcošie dzelzs rumaki – motocikli, kas daudziem sniedz milzumu prieka, gandarījuma un baudas tiem, kas prot ar tiem saprasties un apieties, man sāka raisīties pārdomas.
Pārdomas par to, ka sievietes un vīrieša attiecības ir kā brauciens ar motociklu. Par to, ka, cik tāls un izdevies tas būs, daudz vairāk ir atkarīgs no sievietes, nevis vīrieša, kā bieži vēlamies domāt. Brauciens izdodas lieliskas tad, ja sieviete pietiekami skaidri un tēlaini apraksta to vietu, kur vēlas nokļūt. Savā starpā, pārrunājot un apspriežoties abi saprot, ka vieta, par kuru domā abi, ir viena un tā pati. Varbūt arī to, ko vēlētos redzēt vai izbaudīt pa ceļam un to, kas iespējams ļoti biedē vai nepatīk. Un to, kāda veida motociklu vēlētos izmantot braukšanai – baiku, čoperu vai varbūt enduro. Un viss... pārējais ir stiprā, gudrā un drosmīgā vīrieša ziņā. ... |
| Komentāri (0) | 2013-03-19 11:03 | Skatīts: 628x |
|
Kaut arī saulīte jau sāk sniegu grauzt arvien čaklāk, tomēr ledus kārta ezeros un upēs vēl gana bieza. Sniegs pārklājies ar sērsnas bruņām tā, ka mierīgi var iet pa sniega virsu kā pa galdu un nokļūt vietās, kurās vasaras sezonas laikā nemaz tik viegli nevar piekļūt. Laiks brīvdienās bija tik jauks, ka tas mani pamudināja doties Dabā un baudīt dzestro gaisu un košo sauli.
Šoreiz devos apciemot Radžu ūdenskrātuves sirdi – Lielo Akmeni, kurš ir atzīts par 2. Lielāko laukakmeni Latvijā. Bezledus periodā pie akmens pa cietzemi faktiski piekļūt nav iespējams, tikai ar laivu, bet tagad – var pieiet un aptaustīt 120 tonnas smagā milzeņa saulē silstošos sānus.
Var pieglausties un uzklausīt viņa stāstus par to, kā bija toreiz, kad viņš kopā ar ledāja kušanas ūdeņiem un sānu pie sāna ar saviem brāļiem, citiem granīta bluķiem, vēlās pāri visai Ziemeļeropai no Skandināvijas, līdz ledājs izkusa un viņš palika vietā, kurā atrodas arī šodien. Mazākie brāļi bija vieglāki un tika drusku tālāk un lielos daudzumos tika izkliedēti pa laukiem un tīrumiem Ābeļu pagasta teritorijā.
Un kā bija tad, kad Akmens apkārtnē ganījās pilsētnieku govis un bija aerodroms, kurā nosēdās un pacēlās lidaparāti, kas tika saukti par kuruzņikiem.
Un kā bija toreiz, kad visapkārt rūca un dunēja traktori un ekskavatori, kad katru dienu 14.55. atskanēja sirēna un visa Jēkabpils pilsēta nodrebēja dolomīta spridzināšanas rezultātā. Tad pilsētā daudzdzīvokļu mājās vāzes žvadzēdamas dancoja pa skapjaugšu, un logu rūtis drebēja, bet privātmājās, kas tuvāk karjeram, plaisāja sienas un akās izzuda ūdens.
Un kā bija tad, kad darbi tika pabeigti, karjers pamests, bet Akmens atradās uz augsta postamenta un noraudzījās pāri visam, kas notika pie viņa kājām. Arī es tur pa apakšu kopā ar draudzenēm tiku staigājusi un akmens man tad šķita milzīgs monstrs, pie kura piekļūt nevarēja.
Pamazām bijušā karjera teritorija piepildījās ar gruntsūdeņiem, nenoraktās daļas kļuva par salām un pussalām, uz kurām sāka dzīvot ūdensputni. Nu jau tā bija ūdenskrātuve- ar spārēm, zivīm, vardēm, zalkšiem, pīlēm, kaijām un daudziem citiem putniem. Seklās vietas aizauga ar niedrēm un kārkliem, bet dziļajās ūdens bija skaidrs un dzidrs kā asara. Šī iemesla dēļ un arī tādēļ, ka tas atrodas praktiski pārdesmit minūšu gājiena attālumā no pilsētas, tika nolemts karjera Ziemeļu daļā izveidot pilsētas zaļo zonu, kas tika nosaukta par Jēkabpils Mežaparku. Toreizējā Mežrūpsaimniecība, jeb Jēkabpils MRS, veica parka sakopšanas un uzturēšanas darbus, labiekārtoja teritoriju, tika izveidota apgaismotā slēpošanas trase un parks pamazām pildījās ar cilvēkiem. Šajā periodā parkā darbojās labā feja– Dagnija, kura redzēja un apmīļoja visu, kas kopjams, vairoja, audzēja un skoloja mazos stādiņus, līdz tie atrada savu īsto vietu Mežaparkā.
Nu jau vairākus gadu desmitus Mežaparks ar Radžu ūdenskrātuvi ir kļuvis par iecienītu Jēkabpiliešu atpūtas vietu vasarā, bet kopš šī gada, kad izveidota trase ar pacēlāju – daudz aktīvāk apdzīvots arī ziemā. Šajā ziemā norisinājās gan motosporta sacensības „Lūsis”, gan drošas braukšanas skola Mežaparka Ziemeļrietumu daļā, sacensības distanču slēpošanā Mežaparka Ziemeļu daļā. Bet tie, kas vēlas baudīt ziemas gaisu un sauli, nūjo, skrien, brauc ar ragutiņām no kalna, slēpo un vienkārši pastaigājas.
Vēl jau Karjers ir kluss un rāms, sastindzis un ledū kalts... bet pavisam drīz klāt būs putni- zīriņi, ķīri, kajaki, pīles un cekuldūkuri, kuri apdzīvo salas un piekrasti, un ar savu skaļo ņemšanos sagādā raizes un dusmas daudziem... Bet tās ir viņu mājas un viņiem ir tiesības tajās atgriezties...
Tikai Lielais Akmens ar savu smagumu arvien vairāk saplacina postamentu uz, kura atrodas un pamazām arvien dziļāk grimst ūdenī. Iespējams, ka kādreiz tas vispār paslēpsies no mūsu acīm un tikai nostāsti un fotogrāfijas liecinās, par ūdens dzīlēs dusošo milzeni. Un tikai no tiem mēs zināsim par Radžu ūdenskrātuves milzīgo akmens sirdi...
|
| Komentāri (0) | 2013-03-18 10:20 | Skatīts: 650x |
|
 Šorīt ārā aukstums ne pa jokam. Termometrs rāda -20 grādus, saule spīd spoža jo spoža un kaut kur pagalmā čerkst tāds pusaizsalis strazds. Palūkojoties kalendārā, kurš rāda 12.martu, liekas, ka kaut kas drusku tā kā sajucis.
Tomēr arī šorīt rīta svaigums ir burvīgs, it īpaši brīdis, kad aust saule... To enerģētiku, ko dabū šajā brīdī, vairs dienas gaitā sajust nav iespējams, jo Zeme pa nakti ir attīrījusies no uzkrātajām negācijām, no mūsu dusmām, sapīkuma, īgnuma, nīgruma, skaudības un nenovīdības un vienkārši noguruma. Jau gadus 7 ceļos no rīta līdz ar sauli un tikai retu dienu mēdzu gulēt ilgāk un brīdis, ko dod šī īpašā enerģētika visai dienai ir nenovērtējams. Jāatzīst gan, ka sākotnēji tas nebija apzināts lēmums- vienkārši sāku strādāt aptuveni 100 km attālumā no mājām un nācās celties agri, lai jau 8.30 būtu darba kabinetā un moži virzītu procesus. Pirms tam es sevi pilnā pārliecībā uzskatīju par īstu „pūci,” bet tagad vairs nespēju nogulēt ilgāk par 8.00 no rīta. Var jau teikt, ka tās ir vecuma izpausmes, taču nu jau esmu pietiekami gudra, lai saprastu, ka to, ko iegūstu agrajos rītos, vairāk visā dienas gaitā iegūt nevaru, lai arī kā gribētu, un tādēļ es izmantoju šo spēka brīdi, lai sakārtotu domas, izveidotu uzstādījumu visai dienai- ko gribu paveikt, ko piedzīvot, ko izbaudīt un kādu rezultātu galā sagaidīt. ... |
| Komentāri (0) | 2013-03-12 16:44 | Skatīts: 656x |
|
 Marts ir mēnesis, kurā man gribas domāt par sievišķību- kas tā ir, kāda tā ir, kā tā izpaužas... Jāatzīst gan, ka patiesībā pavisam nesen esmu sākusi domāt par to apzināti un speciāli. Līdz tam es par to nedomāju, vienkārši dzīvoju kā nu sanāca. Faktiski stimuls par to domāt radās drusku vairāk kā pirms gada, kādās nodarbībās, kurās viena no tēmām bija – Es un mana sievišķība. Toreiz vajadzēja izveidot kolāžu par to, kā es izprotu savu sievišķību un uzzīmēt savu vēlamo tēlu. Un tikai tad es apzināti sāku domāt, ko tad man tā nozīmē un kā izpaužas manā dzīvē.... Vai tā man palīdz vai traucē ikdienas dzīvē? Līdz tam es biju iekšēji uzskatījusi, ka lietišķajā darba vidē man tā traucē un centusies to apiet un minimizēt. Tagad, analizējot situācijas, kādas notikušas agrāk es tomēr secināju, ka brīžos, kad rīkojos tipiski sievišķīgi, man viss veicās un izdevās viegli, bez piepūles un ar prieku. Kad lēmumus pieņēmu intuitīvi, caur sirdi, bet ne pamatojoties uz stingru loģiku, kad tehniskas dabas jautājumus vienā mierā ļāvu risināt vīriešiem un nesatraucos, ko par to kāds padomās, kad baudīju procesu, nevis koncentrējos uz rezultātu, man viss sanāca it kā pats no sevis, bez stresa un mokām. Kad sāku ļoti koncentrēti un mērķtiecīgi „urbt” tikai uz rezultātu, uztraukties par tehniskām lietām un katru lēmumu mēģināju ļoti loģiski pamatot un argumentēt- sākās grūtības, es tērēju daudz spēka, ātrāk noguru un man sāka klibot veselība, iestājās spēku izsīkums, sāka bojāties tehnika (telefons, dators, automašīna), ar kuru darbojos un es pati kļuvu īgna un nomākta. Un ne jau tāpēc, ka es būtu dumja un man nebūtu loģiskās domāšanas– es protu un spēju ļoti labi visu strukturēt un pamatot, argumentēt un „izsist” nepieciešamo rezultātu, ja vajag, bet gan tāpēc, ka darbojos ar vīrišķīgām metodēm, ka tas bija pretdabiski manai sievišķajai būtībai. Es sāku just, ka dzīve man slīd ārā no rokām, bet es joprojām centos visu izmisīgi regulēt un kontrolēt... un kļuva arvien sliktāk, gan man, gan maniem apkārtējiem. Un tad vienā brīdī es ieklausījos intuīcijā, kura teica STOP! Tas ir jāizbeidz! ... |
| Komentāri (0) | 2013-03-06 14:13 | Skatīts: 722x |
|
 Nu ir pienācis laiks parunāt par orhidejām. Kā jau zāļzinei un botāniķei pēc būtības, man jau sen likās saistošas istabas orhidejas. Pirmos falenopšus es ievērtēju 1996.gadā Zviedrijā un kopš tā laika man tie nedeva mieru... un visu laiku likās, ka tas ir kaut kas sarežģīts- Orhidejas taču. Gāja laiks un šo to jau sāka varēt nopirkt Latvijā un arī es ik pa brīdim kaut ko nopirku un ieviesu. Tad jau secināju, ka falenopšu hibrīdi, kas radīti masu pārdošanai ir ļoti izturīgi radījumi un jāpieliek zināmas pūles, lai tiem kaut ko ļaunu nodarītu... izturīgi un pieticīgi bez gala un zied arī gandrīz bez apstājas. Tā nu manās mājās parādījās dažādi falenopši, pēc tam oncīdija, tad miltonijas hibrīds, jeb miltoniopsis un vēl dažādi „mošķi”, piemēram Beallara u.c. Pēc tam, kad Esteres Braķes blogā uzzināju, ka miltoniopsis skaitās grūti uzziedināms mājas apstākļos, bet man ziedēja jau trešo reizi pēc kārtas, sāku domāt, ka laikam saprotos ar orhidejām gluži labi. Vēlāk izrādījās, ka protu pierunāt ziedēt arī cimbīdiju, ko kolēģe atdeva man pāraudzināšanai, jo tā neparko negribēja ziedēt. Pagājušo rudeni tā pie manis ziedēja jau trešo reizi un jau ar divām ļoti lielām ziedu vālēm, katrā pa padsmit ziediem. ... |
| Komentāri (0) | 2013-03-04 16:21 | Skatīts: 2891x |
|
 Šorīt es vēlos parunāt par februāri...
Par kalendāro mēnesi, kurš tūlīt, tūlīt būs beidzies, par savām sajūtām attiecībā uz šo mēnesi un to, kā tās gadu gaitā mainījušās.
Kad es atceros sevi no skolas laikiem, man februāris bija lielākās mocības un es nevarēju saprast kā to pārdzīvot. Mācību ceturksnis vēl tikai pusē, bet es jūtos bezgala nogurusi. Ārā tumšs arī pa dienu. Manās atmiņās februāris saistās ar Lielo Pelēko, kad zem kājām slidens ledus un ūdens pa virsu vai grūti izbrienama sniega un sāls šļura, apkārt pelēks nokvēpis sniegs un no gaisa krīt slapjš lietus un sniega sajaukums... nezinu kāpēc man tieši šāds iespiedies atmiņā februāra tēls, jo nebija jau visas dienas pelēkas, bija arī balts sniegs un saule. Vienkārši tādas bija manas sajūtas. Es ienīdu februāri un vēlējos pamosties tikai martā, kurš, manuprāt, bija daudz priecīgāks. Dažkārt man izdevās saslimt un palikt mājās, bet dažkārt, lai kā centos- ēdu sniegu, staigāju pliku galvu, dzēru aukstu pienu no ledusskapja, tomēr joprojām biju vesela un uz skolu bija jāiet. ... |
| Komentāri (0) | 2013-02-27 10:10 | Skatīts: 580x |
|
 Es esmu Inese Lapiņa
Kādu laiku jau esmu dzīvojusi uz šīs brīnišķīgās planētas un uzkrājusi dzīves pieredzi. Jau bērnībā mani sauca par „Zāļu tantiņu” un puķu meiteni, jo staigāju apkārt ar puķu un zāļu pušķiem, pētīju, salīdzināju un mēģināju audzēt viskautko pati. Veiksmīgi izlauzusies cauri vidusskolas džungļiem, es nonācu Latvijas Universitātes Bioloģijas fakultātē, to pabeidzu un sāku strādāt valsts iestādē par dabas aizsardzības inspektoru. Darbs man ļooti patika. It īpaši braukšana dabā mērīt 500 gadīgos ozolus, apsekot parkus u.t.t gāja laiki, mainījās likumi – kļuvu par piesārņojuma kontroles inspektoru, pabeidzu maģistratūru vides pārvaldībā. Tieša kontakta ar Dzīvo dabu kļuva arvien mazāk, papīru( dokumentu) arvien vairāk un, jo augstāk kāpu, jo no dabas tālāk. To visu centos kompensēt, lasot literatūru par dārzkopību, piedaloties un darbojoties savā dārzā, kurš man tāds, pilsētnieku kategorijā vērtējot, paliels, bet lauku īpašumu kategorijā – ļoti mazs.
Neskatoties uz dažbrīd milzīgo aizņemtību (3 nelieli bērni, vadošs darbs 100km no mājām), tomēr vienmēr pamanījos savu dārzu apstādīt, sakopt un izaudzēto ražu novākt un pārstrādāt uzglabāšanai ziemā. Kādēļ es to darīju ? Daudzi man teica: kam tev tas, visu taču var nopirkt...
Var jau nopirkt burkānus, ābolus, kartupeļus un ķirbjus, nu gandrīz visu, ko es vēlētos, taču to sajūtu, kuru gūsti šo dārzenīti iesējot un izlolojot, katru otro dienu ar viņu parunājoties, nopirkt nevar.
...Un tādus dārzeņus, kuri tieši manai ģimenei no visuma nepieciešamo informāciju uzkrājuši, arī nevar
...Un sajūtu, kad pēc smagas darba dienas birojā un 100 km pārkasušā automašīnā, ar basām kājām iebrien mīkstā zālītē arī nevar nopirkt.
... Un to, kad lāpsta un kaplis ir gan trenažieru zāle, gan psihoterapeits, arī nē.
Un tā es turpināju darboties. Arvien biežāk gadījās situācijas, kad cilvēki kaut ko man uzjautājot sāka teikt, bet kā tu to zini, kā to vispār var zināt, kā tu vari tik daudz zināt? Līdz tam man likās, ka tās ir pašsaprotamas lietas, taču tad es sapratu, ka patiesībā, to, ko zinu es, ļoti daudzi cilvēki nezin, bet labprāt uzzinātu.
Jau kopš bērnības mani fascinējušas vietas, kur zināšanas par dabu un it īpaši par augiem var apgūt praktiskā veidā- botāniskie dārzi, jauno naturālistu stacijas u.t.t. Vēlākos gados- praktiski semināri pie cilvēkiem, kas dabas veltes izmanto citu ļaužu dzīves kvalitātes paaugstināšanai, piemēram, zāļu tēju audzētājiem, pirtniekiem, dārzkopjiem, daiļu sētu veidotājiem un citiem ļaudīm, kas Dieva doto paši prot pielietot un citiem savas viedās zināšanas sniegt.
... tādēļ tapa šī mājaslapa, kurā es iespējami vienkāršā un saprotamā veidā centīšos savu pieredzi nodot ikvienam interesentam. Tās būs manis uzkrātās zināšanas, praktiskā pieredze un informācija par to, kur un kā šis manas zināšanas saņemt klātienē |
| Komentāri (0) | 2013-02-25 11:55 | Skatīts: 559x |
|
|
|
