Šorīt es vēlos parunāt par februāri...
Par kalendāro mēnesi, kurš tūlīt, tūlīt būs beidzies, par savām sajūtām attiecībā uz šo mēnesi un to, kā tās gadu gaitā mainījušās.
Kad es atceros sevi no skolas laikiem, man februāris bija lielākās mocības un es nevarēju saprast kā to pārdzīvot. Mācību ceturksnis vēl tikai pusē, bet es jūtos bezgala nogurusi. Ārā tumšs arī pa dienu. Manās atmiņās februāris saistās ar Lielo Pelēko, kad zem kājām slidens ledus un ūdens pa virsu vai grūti izbrienama sniega un sāls šļura, apkārt pelēks nokvēpis sniegs un no gaisa krīt slapjš lietus un sniega sajaukums... nezinu kāpēc man tieši šāds iespiedies atmiņā februāra tēls, jo nebija jau visas dienas pelēkas, bija arī balts sniegs un saule. Vienkārši tādas bija manas sajūtas. Es ienīdu februāri un vēlējos pamosties tikai martā, kurš, manuprāt, bija daudz priecīgāks. Dažkārt man izdevās saslimt un palikt mājās, bet dažkārt, lai kā centos- ēdu sniegu, staigāju pliku galvu, dzēru aukstu pienu no ledusskapja, tomēr joprojām biju vesela un uz skolu bija jāiet.
Arī vēlāk, kad jau strādāju un man ļoti patika darbs, kuru darīju, man vienmēr, iesākoties februārim, gribējās saritināties un februāri vienkārši nogulēt. Nu, ja ne visu mēnesi, tad vismaz tās dienas, kad laukā valdīja Lielais Pelēkais. Un es tā arī nesapratu, kādēļ man tā nepatika februāris.
No šodienas skatupunkta veroties, saprotu, ka visticamāk mana nepatika pret februāri bija saistīta ar gaismas rezervju izsīkumu organismā. Arī tagad es jūtu, ka dienās, ka spīd saule, jūtos daudz mundrāka un možāka, varu izdarīt daudz vairāk, tomēr arī pelēkās dienas man šķiet brīnišķīgas.
Tagad februāris man šķiet brīnišķīgs mēnesis un šoziem ne reizi man nav bijusi vēlēšanās kaut kur nolīst, ieritināties un nogulēt, ja ne visu mēnesi, tad vismaz visu dienu... gluži otrādi, es jūtos ārkārtīgi labi. Nu nebija šogad februārī vairāk gaismas nekā citus gadus, vienkārši Gaismas manī ir kļuvis vairāk. Gaisma ir daudz spēcīgāka un Tumsa atkāpjas, jo tai te nav vietas, tā vienkārši ir jau aizņemta.
Jā es gluži apzināti cenšos saglabāt sevī vasarā uzkrāto gaismu ar svecēm decembrī, ar dzīvo uguni janvārī un februārī, kurinot krāsni, un uzņemot saules starus tajās dienās, kad Saule mūs aplaimo ar savu spīdēšanu. Tajās dienās es vismaz pusstundu eju ārā un sauļoju pievērtas acis, jo tieši tā Saules enerģija visātrāk nonāk ķermenī. Tad es baroju savas acis ar skābekli un Saules gaismu.
Tagad es saprotu arī to, ka spēku gūstu no enerģijas brīva plūduma caur mani, ne tikai no Debesīm uz Zemi, bet arī otrādi. Vasarā es šo enerģijas plūdumu no Zemes uz Debesīm nodrošinu darbojoties dārzā, taču ziemā tā pietrūkst. Tikai tagad es saprotu kā šo plūdumu nodrošināt arī ziemā. Tagad es vairoju Gaismu sevī, ikvienu darbu daru, izbaudot šo mirkli un sajūtas. Esmu šeit un tagad, kad mazgāju traukus, gludinu veļu vai gatavoju vakariņas un daru šos darbus sev un Dievam par godu.
Arī darbā, kur strādāju ikvienu lietu, kuras risinājums atkarīgs no manis, cenšos paveikt tā, lai iespējami labi būtu visām iesaistītajām pusēm. Diezgan bieži šķiet, ka tas vispār nav iespējams, tomēr pēc intensīvas domāšanas un palīdzības lūgšanas no Augšas, viss sastājas tā, ka tiešām beigās visiem ir labi. Un risinājums bieži vien ir pārsteigums man pašai.
Šādi risinot jautājumus, rodas milzīgs prieks un gandarījums par paveikto un kaut arī dienas beigās dažkārt ir tīri fizisks nogurums, tas ātri pāriet un spēki atjaunojas.
Nu jau pēdējos 3 gadus februāris man ir kļuvis jauks mēnesis. Jo vairāk es vēršu savu uzmanību uz to, kas man rada prieku un gandarījumu, jo tas aug un vairojas, bet es pati kļūstu stiprāka un gaisma manī – spožāka, un man ir vairāk ko dot Pasaulei.
Ar mīļu sveicienu – Inese.
