Marts ir mēnesis, kurā man gribas domāt par sievišķību- kas tā ir, kāda tā ir, kā tā izpaužas... Jāatzīst gan, ka patiesībā pavisam nesen esmu sākusi domāt par to apzināti un speciāli. Līdz tam es par to nedomāju, vienkārši dzīvoju kā nu sanāca. Faktiski stimuls par to domāt radās drusku vairāk kā pirms gada, kādās nodarbībās, kurās viena no tēmām bija – Es un mana sievišķība. Toreiz vajadzēja izveidot kolāžu par to, kā es izprotu savu sievišķību un uzzīmēt savu vēlamo tēlu. Un tikai tad es apzināti sāku domāt, ko tad man tā nozīmē un kā izpaužas manā dzīvē.... Vai tā man palīdz vai traucē ikdienas dzīvē? Līdz tam es biju iekšēji uzskatījusi, ka lietišķajā darba vidē man tā traucē un centusies to apiet un minimizēt. Tagad, analizējot situācijas, kādas notikušas agrāk es tomēr secināju, ka brīžos, kad rīkojos tipiski sievišķīgi, man viss veicās un izdevās viegli, bez piepūles un ar prieku. Kad lēmumus pieņēmu intuitīvi, caur sirdi, bet ne pamatojoties uz stingru loģiku, kad tehniskas dabas jautājumus vienā mierā ļāvu risināt vīriešiem un nesatraucos, ko par to kāds padomās, kad baudīju procesu, nevis koncentrējos uz rezultātu, man viss sanāca it kā pats no sevis, bez stresa un mokām. Kad sāku ļoti koncentrēti un mērķtiecīgi „urbt” tikai uz rezultātu, uztraukties par tehniskām lietām un katru lēmumu mēģināju ļoti loģiski pamatot un argumentēt- sākās grūtības, es tērēju daudz spēka, ātrāk noguru un man sāka klibot veselība, iestājās spēku izsīkums, sāka bojāties tehnika (telefons, dators, automašīna), ar kuru darbojos un es pati kļuvu īgna un nomākta. Un ne jau tāpēc, ka es būtu dumja un man nebūtu loģiskās domāšanas– es protu un spēju ļoti labi visu strukturēt un pamatot, argumentēt un „izsist” nepieciešamo rezultātu, ja vajag, bet gan tāpēc, ka darbojos ar vīrišķīgām metodēm, ka tas bija pretdabiski manai sievišķajai būtībai. Es sāku just, ka dzīve man slīd ārā no rokām, bet es joprojām centos visu izmisīgi regulēt un kontrolēt... un kļuva arvien sliktāk, gan man, gan maniem apkārtējiem. Un tad vienā brīdī es ieklausījos intuīcijā, kura teica STOP! Tas ir jāizbeidz!
Un tad es sāku ļauties, nevis cīnīties un sisties. Lēmumus sāku pieņemt intuitīvi, paļaujoties uz sirdsbalsi un situācijas sakārtojās tā, kā pēc loģikas nemaz nevarēja izdomāt. Daudz pozitīvāk un labāk priekš visiem iesaistītajiem. Spēki sāka atgriezties un atraisīties. Ap to laiku, kad sāku apzināti domāt par savu sievišķību, sapratu, ka nu jau gandrīz gadu uz darbu eju tikai svārkos vai kleitās, gan ziemā, gan vasarā, un, kaut arī eju kājām, jo automašīnas uz to brīdi man nebija, tas man absolūti netraucē un nerada grūtības, bet gluži otrādi, ļauj justies saskaņā ar sevi. Tagad, kad nepieciešams, braucu ar auto, bet arī tam man svārki un augstpapēžu apavi netraucē. Bet tās jau ir tikai ārējas izpausmes– es tagad domāju citādi un rīkojos citādi... Un viss notiek daudz vieglāk, patīkamāk, priecīgāk un harmoniskāk. Nu jau es saprotu arī to, ka nav tādas privātās dzīves un darba dzīves, ir tikai viena – mana dzīve. Tādēļ arī darbā, strādājot ar visnotaļ „sausiem” dokumentiem, dažkārt pat risinot diezgan „sasāpējušus” jautājumus, man tas izdodas viegli un ar prieku. Jā, protams, ir arī gadījumi, kad jārīkojas ļoti mērķtiecīgi, ar koncentrētu „spicu” enerģiju un es to daru. Bet es cenšos neaizkavēties šajā enerģijā pārāk ilgi, lai tā nesāk savu graujošo iedarbību uz manu dzīvi un veselību. Un izrādās, ka vienkārši baudot procesu, arī rezultāts atnāk viegli un patīkami, pie tam ļoti labs...
Lai Tev saulaina un garšīga atlikusī gada 10.nedēļas daļa!
Inese
