Pavasarim atnākot, domas biežāk kavējas pie savas dzīves sakārtošanas, pie laimes terapijas, pie pāru attiecībām. Pavisam nesen, runājot ar tehniska prāta salikuma cilvēku, par to, ka drīz ielās parādīsies rūcošie dzelzs rumaki – motocikli, kas daudziem sniedz milzumu prieka, gandarījuma un baudas tiem, kas prot ar tiem saprasties un apieties, man sāka raisīties pārdomas.
Pārdomas par to, ka sievietes un vīrieša attiecības ir kā brauciens ar motociklu. Par to, ka, cik tāls un izdevies tas būs, daudz vairāk ir atkarīgs no sievietes, nevis vīrieša, kā bieži vēlamies domāt. Brauciens izdodas lieliskas tad, ja sieviete pietiekami skaidri un tēlaini apraksta to vietu, kur vēlas nokļūt. Savā starpā, pārrunājot un apspriežoties abi saprot, ka vieta, par kuru domā abi, ir viena un tā pati. Varbūt arī to, ko vēlētos redzēt vai izbaudīt pa ceļam un to, kas iespējams ļoti biedē vai nepatīk. Un to, kāda veida motociklu vēlētos izmantot braukšanai – baiku, čoperu vai varbūt enduro. Un viss... pārējais ir stiprā, gudrā un drosmīgā vīrieša ziņā.
Brauciens izdodas lielisks, ja stiprais, gudrais un drosmīgais vīrietis ir pie stūres un maigā, mīļā, sievišķīgā sieviete- aiz viņa platās muguras, aizvējā... Brauciena laikā ārēji trauslajai sievietei jābūt tik iekšēji stiprai, gudrai un drosmīgai, lai pilnībā uzticētos, ticētu un paļautos uz savu vīrieti. Lai ļautu tikai Viņam noteikt ceļu, pa kuru braukt, no kuras puses apbraukt šķērsli vai bedri, izvēlēties piemērotāko braukšanas ātrumu un stilu. Ļauties inercei, ceļam un vīrieša gudrībai, brīdī, kad mocis līkumā tiek guldīts gandrīz līdz zemei, jo tieši Viņš zina un jūt, kā jāvalda, jāvada un jāstūrē mocis. Viņš vienkārši tā ir iekārtots no dabas...
Ja šaubies par Viņa spējām, tad nemaz nesāc braukt ar Viņu kopā, bet, ja reiz esi sākusi, tad ļaujies un izturi stilu līdz galam... parasti problēmas sākas, tad, kad sieviete, kas sēž aiz muguras, brīdī, kad mocis līkumā tiek guldīts (situācijas, kas saistītas ar materiālas dabas jautājumu risināšanu – finansēm, naudas pelnīšanu, būvniecību, remontiem, tehniku u.t.t), sāk darboties pret inerci, pret dabas likumiem un liecas ārā no līkuma, nevis iekļaujas tā trajektorijā, jo baidās un uzskata, ka tas, kas notiek nav pareizi... Šādas rīcības rezultātā sākotnēji jaukais un daudzsološais brauciens pārvēršas murgā abiem, gan tam kurš stūrē, gan tam, kurš aiz muguras... Labākajā gadījumā.... tas var beigties arī daudz sliktāk gan pašiem, gan attiecībām. Ja pēc parasta kritiena mēģinājuma vadītājs vēl tiek izlamāts un apsaukāts, noniecināta viņa vadīšanas prasme un tas atkārtojas vienreiz, otrreiz, n- to reizi un bieži vien vēl citu cilvēku klātbūtnē, tad viņa dabiskā reakcija ir– uzbrūc vai bēdz! Mūsu vīrieši vairākumā gadījumu ir labi audzināti un saprot, ka uzbrukt sievietei nedrīkst, tas ir pret viņa principiem un izvēlas... bēgt. Vai nu tiešā vai pārnestā nozīmē, proti, vai nu prom no šīs sievietes, vienalga kur, tikai prom, vai fiziski paliek turpat, taču sāk ilgstoši un smagi slimot (sirdskaites, paaugstināts asinsspiediens, kunģa un citu gremošanas orgānu kaites, aknu un citu izvadorgānu saslimšanas u.c. – viss, kas saistīts ar situācijas nepieņemšanu).
Protams, dzīvē gadās situācijas, kad sievietei pašai nākas sēsties pie dzīves moča stūres. Kad kaut kāda iemesla dēļ stiprais vīrietis ir izsists no ierindas, vai viņa vienkārši nav, kā tas bija pēckara gados, kad auga un patstāvīgās dzīves sāka mūsu māmiņu un vecmāmiņu paaudze, jo tēvi un vīri vienkārši bija miruši, bet viņām bija jādzīvo tālāk un bērni jābaro un jāaudzina.
Kā risinājums ārkārtas un krīzes situācijās tas, protams, ir nepieciešams, pieņemams un atbalstāms, jo nav jau kur likties. Un sievietēm tas izdodas ļoti labi, tomēr tas nav ilgtermiņa risinājums. Neviena krīze nav mūžīga. Tas vienkārši ir jābeidz... Diemžēl nevienu, kurš neprot palūkoties uz sevi no malas un spītīgi neļauj dzīvei notikt, nevar piespiest būt laimīgam...
Paradokss ir tajā, ka, kamēr stūrējam savu attiecību un materiālās nodrošināšanas moci pašas, un nelaižam nevienu citu pie teikšanas, kaut arī esam pārgurušas un nomocītas, vieta pie moča stūres ir aizņemta un tajā neviens cits iesēsties nevar... pat, ja ļoti grib, spēj un prot mūs pasargāt, apgādāt, nodrošināt un aizvest skaistā, galvu reibinošā ceļojumā pretī laimei.
