Nu ir pienācis laiks parunāt par orhidejām. Kā jau zāļzinei un botāniķei pēc būtības, man jau sen likās saistošas istabas orhidejas. Pirmos falenopšus es ievērtēju 1996.gadā Zviedrijā un kopš tā laika man tie nedeva mieru... un visu laiku likās, ka tas ir kaut kas sarežģīts- Orhidejas taču. Gāja laiks un šo to jau sāka varēt nopirkt Latvijā un arī es ik pa brīdim kaut ko nopirku un ieviesu. Tad jau secināju, ka falenopšu hibrīdi, kas radīti masu pārdošanai ir ļoti izturīgi radījumi un jāpieliek zināmas pūles, lai tiem kaut ko ļaunu nodarītu... izturīgi un pieticīgi bez gala un zied arī gandrīz bez apstājas. Tā nu manās mājās parādījās dažādi falenopši, pēc tam oncīdija, tad miltonijas hibrīds, jeb miltoniopsis un vēl dažādi „mošķi”, piemēram Beallara u.c. Pēc tam, kad Esteres Braķes blogā uzzināju, ka miltoniopsis skaitās grūti uzziedināms mājas apstākļos, bet man ziedēja jau trešo reizi pēc kārtas, sāku domāt, ka laikam saprotos ar orhidejām gluži labi. Vēlāk izrādījās, ka protu pierunāt ziedēt arī cimbīdiju, ko kolēģe atdeva man pāraudzināšanai, jo tā neparko negribēja ziedēt. Pagājušo rudeni tā pie manis ziedēja jau trešo reizi un jau ar divām ļoti lielām ziedu vālēm, katrā pa padsmit ziediem.Uz kādu ģimenes jubileju mīļotais vīrs uzdāvināja man brīnišķīgu dendrobiju, ko jau sen biju kārojusi. Dendrobium nobile auga pie manis, ziedēja atkārtoti nez cik reizes, bet pagājušā rudens sākumā, kad naktīs temperatūra sāka tuvoties nulles atzīmei un pēc vasaras atvaļinājuma pagalmā pienāca laiks nest orhidejas istabā, uz savas nobiles pamanīju ko dīvainu– tādi kā kāpuri vai... Pēc tam skatos tuvāk– nē tās taču saknītes. Aplūkojot tuvāk, sapratu, ka tas taču keiki. Orhidejas bērns, kas veģetatīvi veidojas uz stumbra. Es zināju un biju redzējusi diezgan daudz keiki falenopšiem, taču dendrobijas keiki man bija pārsteigums.
Tā nu es savu dendrobijas bērniņu iestādīju atsevišķā podiņā un turēju uz austrumu puses palodzes kopā ar citām „gulošajām” orhidejām un, aptuveni reizi nedēļā, aplaistīju. Saulei kļūstot spožākai un dienām garākām, es sāku biežāk kontaktēties ar orhidejām un ieraudzīju, ka lielajai dendrobijai kārtējo reizi ieriesušies pumpuri un uz viena no stumbriem – atkal keiki ar visām saknītēm. Tā nu stādīju atkal atsevišķā podiņā. Aplūkojot tuvāk rudens keiki, ieraudzīju, ka arī tas kā nosēts ar pumpuriem.
Marta sākumā zied gan māte, gan bērns.
Mātei ziedi ar drusku violetu tonējumu, bet bērnam– gluži balti un, kad uzspīd saule un gaiss verandā sasilst, tas piepildās ar burvīgu smaržu gan no dendrobijām, gan no dzeltenā falenopša.
Kārtējo reizi pierādījās, ka mani pirkstiņi patiešām ir „zaļi” un, ka pie manis „uzzied pat slotaskāti”... Ar to arī šodien beigšu. Lai Tev jauka šī pirmā marta nedēļa.
‘
Inese ar „zaļajiem pirkstiņiem”.
