Kaut arī saulīte jau sāk sniegu grauzt arvien čaklāk, tomēr ledus kārta ezeros un upēs vēl gana bieza. Sniegs pārklājies ar sērsnas bruņām tā, ka mierīgi var iet pa sniega virsu kā pa galdu un nokļūt vietās, kurās vasaras sezonas laikā nemaz tik viegli nevar piekļūt. Laiks brīvdienās bija tik jauks, ka tas mani pamudināja doties Dabā un baudīt dzestro gaisu un košo sauli.
Šoreiz devos apciemot Radžu ūdenskrātuves sirdi – Lielo Akmeni, kurš ir atzīts par 2. Lielāko laukakmeni Latvijā. Bezledus periodā pie akmens pa cietzemi faktiski piekļūt nav iespējams, tikai ar laivu, bet tagad – var pieiet un aptaustīt 120 tonnas smagā milzeņa saulē silstošos sānus.
Var pieglausties un uzklausīt viņa stāstus par to, kā bija toreiz, kad viņš kopā ar ledāja kušanas ūdeņiem un sānu pie sāna ar saviem brāļiem, citiem granīta bluķiem, vēlās pāri visai Ziemeļeropai no Skandināvijas, līdz ledājs izkusa un viņš palika vietā, kurā atrodas arī šodien. Mazākie brāļi bija vieglāki un tika drusku tālāk un lielos daudzumos tika izkliedēti pa laukiem un tīrumiem Ābeļu pagasta teritorijā.
Un kā bija tad, kad Akmens apkārtnē ganījās pilsētnieku govis un bija aerodroms, kurā nosēdās un pacēlās lidaparāti, kas tika saukti par kuruzņikiem.
Un kā bija toreiz, kad visapkārt rūca un dunēja traktori un ekskavatori, kad katru dienu 14.55. atskanēja sirēna un visa Jēkabpils pilsēta nodrebēja dolomīta spridzināšanas rezultātā. Tad pilsētā daudzdzīvokļu mājās vāzes žvadzēdamas dancoja pa skapjaugšu, un logu rūtis drebēja, bet privātmājās, kas tuvāk karjeram, plaisāja sienas un akās izzuda ūdens.
Un kā bija tad, kad darbi tika pabeigti, karjers pamests, bet Akmens atradās uz augsta postamenta un noraudzījās pāri visam, kas notika pie viņa kājām. Arī es tur pa apakšu kopā ar draudzenēm tiku staigājusi un akmens man tad šķita milzīgs monstrs, pie kura piekļūt nevarēja.
Pamazām bijušā karjera teritorija piepildījās ar gruntsūdeņiem, nenoraktās daļas kļuva par salām un pussalām, uz kurām sāka dzīvot ūdensputni. Nu jau tā bija ūdenskrātuve- ar spārēm, zivīm, vardēm, zalkšiem, pīlēm, kaijām un daudziem citiem putniem. Seklās vietas aizauga ar niedrēm un kārkliem, bet dziļajās ūdens bija skaidrs un dzidrs kā asara. Šī iemesla dēļ un arī tādēļ, ka tas atrodas praktiski pārdesmit minūšu gājiena attālumā no pilsētas, tika nolemts karjera Ziemeļu daļā izveidot pilsētas zaļo zonu, kas tika nosaukta par Jēkabpils Mežaparku. Toreizējā Mežrūpsaimniecība, jeb Jēkabpils MRS, veica parka sakopšanas un uzturēšanas darbus, labiekārtoja teritoriju, tika izveidota apgaismotā slēpošanas trase un parks pamazām pildījās ar cilvēkiem. Šajā periodā parkā darbojās labā feja– Dagnija, kura redzēja un apmīļoja visu, kas kopjams, vairoja, audzēja un skoloja mazos stādiņus, līdz tie atrada savu īsto vietu Mežaparkā.
Nu jau vairākus gadu desmitus Mežaparks ar Radžu ūdenskrātuvi ir kļuvis par iecienītu Jēkabpiliešu atpūtas vietu vasarā, bet kopš šī gada, kad izveidota trase ar pacēlāju – daudz aktīvāk apdzīvots arī ziemā. Šajā ziemā norisinājās gan motosporta sacensības „Lūsis”, gan drošas braukšanas skola Mežaparka Ziemeļrietumu daļā, sacensības distanču slēpošanā Mežaparka Ziemeļu daļā. Bet tie, kas vēlas baudīt ziemas gaisu un sauli, nūjo, skrien, brauc ar ragutiņām no kalna, slēpo un vienkārši pastaigājas.
Vēl jau Karjers ir kluss un rāms, sastindzis un ledū kalts... bet pavisam drīz klāt būs putni- zīriņi, ķīri, kajaki, pīles un cekuldūkuri, kuri apdzīvo salas un piekrasti, un ar savu skaļo ņemšanos sagādā raizes un dusmas daudziem... Bet tās ir viņu mājas un viņiem ir tiesības tajās atgriezties...
Tikai Lielais Akmens ar savu smagumu arvien vairāk saplacina postamentu uz, kura atrodas un pamazām arvien dziļāk grimst ūdenī. Iespējams, ka kādreiz tas vispār paslēpsies no mūsu acīm un tikai nostāsti un fotogrāfijas liecinās, par ūdens dzīlēs dusošo milzeni. Un tikai no tiem mēs zināsim par Radžu ūdenskrātuves milzīgo akmens sirdi...
